"Gaismas Dārzs". Februāris. 2013.

Februāris baltu tradīcijā iezīmīgs ar Sveču dienu, Meteni un Pelnu dienu. Tātad  2. februārī iededzam un atjaunojam Uguni, lai Saulītei vieglāka gaita Kalnā uz Pavasari kāpjot. 16. februārī maskojamies, esam Meteņa bērni, laižamies ar kamaniņām no Kalna , lai vairotu labo. Pelnu dienā kaisām pelnus dārzos un laukos, veicinot auglību. Gaidam Pelnāžu - neapvaldīto un mežonīgo Dabas spēku deju.
Šomēnes mūsu tikšanās reizes ir :

Svētdien ,17. februārī 14.00 Grāmatnīcas "Jumava" izstāžu zālē , Lāčplēša ielā 18a, Lielvārdē, tikšanās ar mākslinieci un literāti Sandru Sabīni Jaundalderi . Izstāžu zālē visu mēnesi  apskātāma izstāde "Kampūrijas stāsti un pasakas".Vairāk ziņu un afiša atrodama iepriekšejā vēstījumā.

Svētdien, 24. februārī 15.00 Kultūras namā "Lielvārde", Parka ielā 3.
"Gaismas Dārza" viesis - Juris Tālivaldis Urtāns ar lekciju "Latvijas Pilskalni".

Arheologs, kultūrvēsturnieks, vēstures zinātņu kandidāts (1988., Ļeņingrada, disertācija “Latvijas senās kulta vietas”), Latvijas vēstures doktors (1992.), habilitētais mākslas zinātņu doktors (1998., disertācija “Arheoloģijas piemineklis kā kultūrvēsturisks fenomens”). Ir Eiropas arheologu asociācijas (EAA) un Aerālās arheoloģijas darba grupas (AARG) biedrs, Latvijas profesoru asociācijas valdes loceklis.Ir vairāk nekā 900 publikāciju autors, to skaitā vismaz 20 dažādu grāmatu autors, līdzautors un sastādītājs — divas grāmatas izdotas Stokholmā un Amsterdamā, vairāk nekā 180 zinātnisko rakstu autors.

Juris Tālivaldis Urtāns lasa lekcijas par tādām tēmām, kā baltu etnoģenēze, Latvijas svētvietas, Latvijas pilskalni, u.c.

„Pilskalni ir unikāli Latvijas kultūrvēsturiskā mantojuma objekti – gan kā vēstures liecinieki, gan kā skaistas un īpašas vietas ainavā. Pilskalns – tā ir materiāla liecība kādreizējās koka pils pastāvēšanai. Latvijas pilskalniem raksturīgas vairākas pazīmes. Parasti pilskalnam ir īpaši nostāvinātas vai terasētas nogāzes un mākslīgi izlīdzināta virsma jeb plakums, kur celt dzīvojamās, saimniecības un aizsardzības būves. Lielāko Latvijas pilskalnu plakums ir līdz 2 ha liels. Pilskalnu nogāžu augstums ir dažāds. Svarīgi bija, lai kalna dabiskās nogāzes būtu pēc iespējas stāvākas. Lielākie nocietinājumu vaļņi var būt līdz desmit metru augsti. Pie daudziem pilskalniem konstatētās apmetnes. Par pilskalnu liecina arī kalna atrašanās pilskalnam izdevīgā vietā, aku vai ūdens uzkrāšanas vietu paliekas, raksturīgi nosaukumi un teikas. Mūsdienās liktos, ka Latvijas pilskalni būtu tikai fons ikdienas dzīvei, pārpalikums no pagātnes, tomēr, dziļāk paskatoties, redzam, ka pilskalni arī mūsdienās ieņem savu vietu ļaužu ikdienas dzīvē.” / J. Urtāns /

Ieeja – 1Ls.

Ko mēs saucam par pilskalnu? Vai šis ir pilskalns? - Lekciju sākot, vaicā arheologs Juris Tālivaldiis Urtāns.

Vēstures un mākslas zinātņu doktors, arheologs Juris Tālivaldis Urtāns lekcijā "Latvijas pilskalni" 24.02.2013. Lielvārdē.

 Tautas tradīciju kopa „Austras Koks” turpina pulcēties ceturtdienās 18.00, Kultūras namā „Lielvārde”.

"Gaismas Dārzs" iesaka

Izstāde pagarināta līdz 10.03.2013.

Māksliniece, literāte, dejotāja. Zinību biedrības „Gaismas Dārzs” vadītāja.

Beigusi RLMV, keramikas nodaļu. Latvijas Mākslas akadēmijas grafikas nodaļu. Maģistra grāds 2001. Studējusi tūrismu LU. Mācījusies Rakstnieku savienības Literārās akadēmijas Dzejas un Prozas meistardarbnīcās.
Līdzdarbojas Tautas tradīciju kopā „Austras Koks” Lielvārdē, Rakstnieku apvienībā „Dore”, 4 mākslinieču apvienībā „4 elementi”.
Personālizstādes : „Kokgrebums” Rīgā, 2001. „Alessandro Dārzs” Rīgā un Lielvārdē, 2007. "Tikšanās Uz Mēness Tilta" Liepājā, 2011.

Godalgas : „Zvaigzne ABC” konkursā  2008. EX LIBRIS konkursos  jauniem māksliniekiem Ontario, Kanādā 1996-2000.          

Mākslas darbi atrodas kolekcijās Latvijā, Lietuvā, Vācijā, Itālijā, Francijā, Kanādā.

Darbi aplūkojami interneta vietnē   www.sandrasabineart.blogspot.com

 Grāmata "Kampūrijas stāsti un pasakas"

izdota Apgādā Zvaigzne ABC, 2010. Ir konkursa "Zvaigznes grāmata. Latviešu oriģinālliteratūra bērniem un jauniešiem" laureāte 2008.

Zīmējumi ne tikai atspoguļo Kampūrijas realitāti, bet paplašina to. Izstādīti 24 melnbalti un 9 krāsaini darbi.

„Grāmata ir bērnu grāmata pieaugušajiem. Tapusi 10 gadu laikā, pateicoties manai meitai gleznotājai Ievai Jaundalderei.

Kampūrija ir fantāzijas radīta vieta ,un var tikt uzlūkota arī kā cilvēka iekšējās pasaules attēls, ar labo, slikto, noslēpumiem, lūzumiem un pārvērtībām. Kampūrijā pienāk brīdis, kad ikviens dodas meklējumos. Meklēt un saprast to, kas pazaudēts. Mīļie vecāki, atrodiet sevi, atrodiet viens otru, atrodiet laiku un atrodiet savus bērnus. Viņi ilgojas pēc jums. Lasiet šo grāmatu kopīgi. Esmu priecīga par brīžiem, kurus pavadīsiet rokrokā apceļojot Kampūriju, jo ...Kampūrijas Tuksnesis ir pilns neatminētu noslēpumu. Daži no tiem - jauki, citi bīstami vai pat baisi. Katrs, kurš uzdrošinās tajā doties, atrod daudz vairāk kā meklē. Un vēl ... viņš atrod ... pats sevi.”                                   

Mīlestību un Gaismu vēlot, jūsu Sandra Sabīne       

Izstādi rosināja un atbalsta Juris Visockis un Grāmatnīca "Jumava"Lielvārdē. 
Izstādes kuratore - Patricilla Dātava.
Ieeja brīva.
Darba laiki :  darba dienās 10.00  -19.00 ,s 10.00 -17.00, sv 10.00 - 15.00 

Ogres TV 26.02.2013.

Intervija ar bijušo Andreja Pumpura muzeja vadītāju Anastasiju Neretnieci.

Anastasija Neretniece  vērojot Lelvārdes Jostas rakstu deju.27.01. 2013.

Neternieces kundze, ko jūsu dzīvē nozīmē Lielvārdes josta?

Lielvārdes josta man ir visas Latvijas simbols un, kas ir Lielvārdes josta, to ir daudzi mēģinājuši izskaidrot, bet ,man liekas, pilnībā nevar atbildēt neviens, jo tā kā cilvēkam dvēseles siltums katram ir, tā arī tautas dvēsele ir tautas raksti jeb ornaments, tautas dziesma un ,daba un vieta, kur dzīvo. Mūsu Lielvārdes josta it kā apvieno to visu, gan mūsu vietu, gan visas pasaules tuvumu mums, gan to siltumu, ko mūsu tauta izstaro caur rakstiem.

Jūsu iepazīšanās ar Ernestu Spīču ir notikusi pirms daudziem gadiem. Kā tas notika?

Vispirms varu pastāstīt par iepazīšanos ar igauņu mākslinieku Teni Vintu (Tenu Vint), kurš vispār parādīja šo Lielvārdes jostas diženumu filmā kopā ar Ansi Epneru. Tas bija pats sākums ,kad Latvijā par to maz runāja.

Tajā laikā, kad jau bija tapusi filma radās doma muzejā izdejot mūsu jostas rakstus kopā ar Ernestu Spīču un deju kopu „Dandari”. Tas notika 1990. gada janvārī. Tā, ka ir sava veida jubileja šajā janvārī. Toreiz viņi brīnišķīgi skaidroja un izdancoja jostas rakstus un tad arī man likās, ka tā ir īstā tautas dvēsele, kas ienāk jostas rakstā.

Tas, ka mēs pošamies izdejot Lielvārdes josta rakstus ir turpinājums kādam solījumam.

1990. gadā, kad izdancoja Lielvārdes jostu, muzejā bija īpaša atmosfēra. Tur bija izliktas Lielvārdes jostas, bija stāstījums par to kā katrs saprot jostas rakstus un izjūt siltumu... Atvadoties mēs vienojāmies, ka noteikti vēl jābrauc uz Lielvārdi jostu izdancot. Nu tad tagad, acīm redzot, ir tā reize.

 Iepazinos ar Ernestu Spīču Katlakalna Tautas namā. Tur viņš mācīja par latviešu deju. Kopš vadu „Gaismas Dārzu” allaž lūkojos pēc interesantiem , gaišiem cilvēkiem, kuriem ir kaut kas svarīgs sakāms un, kuri var kaut ko iemācīt. Uzrunāju, aicināju uz Lielvārdi ... un ,lūk, izrādījās, ka , viņš ir solījis atgriezties Lielvārdē ... un viņam tas ir svarīgi.

Jā, tas ir reti, ka pēc 23 gadiem atceras kādreiz doto solījumu . Būs liels prieks , kā iecerēts, kopā ar lielvārdiešiem, izjust mūsu tautas ritmu un rakstu skaistumu.

Teic , ka avots, no kura dzer ir jātur tīrs. Vai ,jūsuprāt, Lielvārdes josta var tikt uzskatīta par vienu no tautas spēka avotiem.

Jā. Žēl, ka ir dažādi aizspriedumi par jostas rakstiem un netīri izdomājumi par jostu. Tas piesārņo tautas spēka avotu.

Vai ,jūsuprāt, josta būtu jāsaglabā un jāturpina aust labākajā variantā?

Es domāju, ka tāda labākā varianta nav, jo katra audēja, katra meitene jostu auda sev un savam nākamajam vīram. Aužot viņa tajā ielika savas domas par ģimenes nākotni, un katrai bija atšķirīgi raksti. Katra audējai jostā ieauda savas domas. Jums vajadzētu ar audēju Anitu Kudriņicku parunāt.

Kuri ir tie spēka vārdi, kas, jūsuprāt, tagad noderētu Latvijas tautai?

Godīgums, patiesums, mīlestība, nesavtīga palīdzība citiem un paļaušanās uz Dievu. Tiem , kuri paļaujas tikai uz sevi, beigās pietrūkst spēka. Ļoti gribētu, lai jaunā paaudze atceras latviešu dziesmas , rakstus.

Tā kā Pumpurs teica :

 Ko dziedāja sveši ļaudis

 To tu līdzi nedziedi,

Tev jādzied - tauta zied,

 Ja tā tēvu dziesmu dzied.

Katrs cilvēks , kurš var iemācīt šo aizmirsto dziesmu, deju, rakstu, šo gaišo dzīves redzējumu ir pati lielākā vērtība, kas mums kā tautai ir, un tā varētu dot spēku tikt pāri pasaulei kāda mums mutuļo pašreiz visapkārt. Un jūs esat viens no šiem cilvēkiem.

Ļoti gribētos vairāk latviskā. Mēs esam tā kā aizmaldījušies tās svešās dziesmas dziedādami, kuras dažkārt vecā paaudze tagad nesaprot. Varbūt tāpēc nemīlam šo valsti?

 Teic , lai kaut ko mīlētu to vajag iepazīt.

Šos divdesmit gadus mēs esam aizrāvušies iepazīt valstis ārpus Latvijas un iemīlējuši citas vietas , jo tur ir lielākas algas.

Kopīgā Lielvārdes jostas rakstu izdejošana ir iecerēta tā, lai mēs, izdejojot šos rakstus ,sajūtu sevī ritmu un spēku. Varbūt, izejot tālāk savās gaitās, dejotājos paliks šis jostas spēks ...

 ... un cilvēku attiecībās radīsies vairāk siltuma ...

...un viņi kā tāda josta vīsies ap Latvijas augumu, aizsargās viņu, sasildīs viņu ar sevi. Lai nu tā būtu , lai nu tas izdotos , jo viens jau to nevar. Tas ir kopīgs darbs , liels kopīgs darbs,

Jā, un cerēsim , ka vasarā ,Dziesmu svētkos uzjundīs, ka mēs kaut kas esam. Atbraucēji parasti ir pārsteigti par mūsu kultūras diženumu.

Jā, varbūt mums vajag , lai kāds pasaka, ka mums pieder liela vērtība.

Paldies par Jūsu viedajiem un gaišajiem vārdiem.

24.01.2013. Lielvārdē. Sandra Sabīne Jaundaldere.

Anastasija Neretniece A.Pumpura muzejā, Lielvārdē. 1991.

Anastasija Neretniece A.Pumpura muzejā , Lielvārdē. 1998.