Danču skola Ķegumā.

Muzicē Jānis Kušķis ( "Brīvie danču muzikanti") 13.11.2015.

Deja rodas no prieka. Mūzika rodas no prieka.

Ar kājām(i) bungas situ,

Ar mutīti stabulēju...

Pa vienam katrs dejo kā jūt, lec kā atspole ,izvijas kā dzīpars, bet tikko sanākam kopā jādomā par kopēju rakstu, vijumu, audumu. Varbūt varētu teikt , ka jau pāris gadus meklējam stelles, liekam katru dzīpariņu vietā un aužam droši, lai koši.

Jā, jā... pazīstam tautiskās dejas..., bet ne katram tās tīk , ne katram pa spēkam. Kas vēl tautai atlicis? Tikai vecais zaļumballes valsītis vai jaunā lustīgā lēkāšana ...kā „Māku tā mauju„ stilā? Kas tad nu? „Tikai priekšautiņš? Maz, jaunkundz, maz!” - Teiktu režisora Jāņa Streiča filmas „Velna kalpi„ varonis ģenerālis Svensons. Un ja nu kāda smuka zviedru meiča vēl uzjautā kādas dejas tad Rīgā šoruden modē? Un ne jau par priekšnesumu vērošanu būs runa, jo tie , kuri patiesi mīl deju , dejo paši. Protams, ka Rīgā ir viss un visa gana. Rīgas danču klubs svētdienās un trešdienas vakaru danči Folkklubā „Ala”... un ja labi meklē... gan jau katrā laikā var ko sagrabināt...

Bet kas tad šajos laikos notiek mūspusē - starp Jumpravu un Ogri? Jumpravas Kultūras namā dančus , pie izdevības, iespējams apgūt Folkloras kopas „Liepu laipa”( vadītāja Vita Talla) vadībā. Ogres Kultūras centrā pastāvīgi darbojas Ogres Danču klubs ( vadītājs Ainars Sviķis). Pateicoties Zinību biedrības „Gaismas Dārzs” ierosmei atsevišķi pasākumi danču apguvē notikuši arī Lielvārdē. Beidzot ar prieku var teikt , ka arī Ķegums iemirdzējies danču zvaigznājā.

Pirms pāris gadiem dziesminiece, ģitārspēles  skolotāja un Tomes folkloras kopas „Graudi” vadītāja Dace Priedoliņa sapulcēja vienkopus „Brīvos Danču muzikantus” - mūzikas skolotāju un Folkloras kopas „Graudi” dalībnieci Līgu Valaini, mākslinieku un ģitārspēles virtuozu Eināru Kvili, bijušo Vīru kopas „Vilki” dalībnieku un tautas dzīvesziņas pētnieku Jāni Kušķi, mākslinieci, dejotāju un Tautas tradīciju kopas „Austras Koks” vadītāju Sandru Sabīni Jaundalderi.

 Kādēļ „brīvos”?

 Jo katrs muzicē brīvi un pēc paša brīvas gribas.

 Kādēļ „danču”?

 Lai spēlētu dančus.

Kādēļ „muzikantus”?

Dejotājiem!

Bet ... kur ir dejotāji?

Sākumā dejotāji bija tikai iztēlē. Labi noderēja pašu pieredze, aizvien noder dejas skolotāja Ernesta Spīča „Mārtiņa deju grāmatas" 3 burtnīcas. Taču cilvēkam ar sapņiem vien nepietiek.

Braucām meklēt uz Ogres Danču klubu, kur „Brīvajiem Danču muzikantiem” piepulcējās ģitārists un dejotājs Egils Viškints. Spēlējām Lielajā Danču naktī Ģikšos. Bet šoruden kopā ar biedrību „DORE V” un Ķeguma Dienas centra laipnu atbalstu tika aizsākta Danču skola Ķegumā. Dančus māca Dace un Egils. Notikušas vairākas nodarbības. Ar cerību uz turpinājumu veramies nākotnē.

Par Danču skolas ieceri un tās iedzīvināšanu  www.dore.lv  raksta Līga Valaine.

Dejai ir ļoti daudz izpausmes mūsdienu kultūras vidē, taču tradicionālā deja, jeb, tā sauktie - danči (arī tautas deja, folkoras deja, etnodeja), rada prieku par pašu dejas procesu. Vērojot horeogrāfiski iestudētās skatuves tautiskās dejas, izjūtam māksliniecisku baudījumu, vienlaicīgi apjaušot, ka šis dejot prieks nav lemts katram - jo tas ir pārāk sarežģīti, pārāk grūti u.t.t. Ar dančiem ir citādi. Danči - neapdarinātas, etnogrāfiskās jeb tradicionālās latviešu, lietuviešu, igauņu un citu kaimiņtautu dejas, kas nākušas no 19. gs. vidus – 20. gs. sākuma, ir pieejami ikkatram un ikvienam. Dančos otrajā plānā paliek nostieptie pirkstgali, līdz milimetram precīzās līnijas gatvē, mākslīgais smaids, iestudētās un pārspīlētās skatuves kustības... Svarīgs ir tikai pats klātesamības un piedalīšanās process, kā rezultātā rodas prieks. Prieks par kopā būšanu, kustības prieks, enerģija, kas rodas visiem kopā dejojot un pāriet no viena dejotāja pie nākamā caur smaidu, caur acu skatu, caur roku satvērienu, caur kopā izdejotu soli. Tradicionālās dejas pašos pamatos ir virzītas uz saskarsmi un komunikāciju kustībā. Pirms simts un divsimts gadiem cilvēki sanāca kopā godos, gadskārtās, talkās, atpūtā un vienkārši dejoja. Dejoja istabā, pagalmā, pļavā vai siena šķūnī - viens no otra mācījās, dalījās, ja neatcerējās - izdomāja no jauna. Tā ir komunikācija bez vārdiem - tikai ar kustību, saskarsmi, mūziku un ritmu. 

 "Danču skola", savā ziņā, ir projekts tiem, kas baidās. Baidās, ka var neizdoties, baidās, ka nepratīs un nesapratīs. Tas dos iespēju apgūt un iepazīt vieglākas un grūtākas tautas dejas katram pieņemamā tempā. Mācīsimies kopā, ja kas neizdosies, apstāsimies, sapratīsim, izrunāsim, lai kopā rastu prieku dejā. Savu vietu procesā atradīs arī pieredzējušie dancotāji, daloties pieredzē un palīdzot sajust maģisko danču dzirksti aizvien vairāk jauno dancotāju. Un atkal radīsies prieks, par to, ka būs sasniegts cēls mērķis - iepazīstināt un aicināt apgūt latviešu, lietuviešu, igauņu, baltkrievu un citu tautu tradicionālās dejas, veidojot sabiedrības izpratni par tradicionālo deju daudzveidību un vērtību mūsdienu kultūras vidē.

 30.oktobris. Pirmā DANČU SKOLAS nodarbība Ķegumā nodancota! Ducis dalībnieku ar visdažādāko pieredzi izdancoja visus 9 programmā paredzētos dančus - Goda soli, Saimnieku žīgu, Pirkstiņdanci, Šurpu-turpu, Madaliņu, Oiru, Zemgales tūdaliņu, Cūkas un Klumpakāji, taču..... ar to dancošanas kāre nebija apmierināta, tāpēc programma, pēc dalībnieku lūguma, papildinājās ar Krakovjaku, Enģelīti, Padespaņu, Dirižabli un Raganu. Atelpas brīžos baudījām Eināra Kviļa fantastiskās un ēteriskās improvizācijas uz ģitāras, gājām gadarita laikam atbilstošās rotaļās - Visas acis izraudāju, Čim-čim-čim, uzzinot, ka senos laikos rotaļa bija tikai un vienīgi pieaugušo darīšana, jo ietver sevī dziļi simboliskas darbības un jēgu, tikai 20. gadsimta otrajā pusē, rotaļas tika "pierakstītas" bērniem.  Pirms uzsākt deju, zinošākie, dalījās informācijā par konkrētas dejas izcelsmi un nozīmi, tāpat - runājām par to, kāda nozīme ir jēdzieniem "pa dejas ceļu"/"pret dejas ceļu" - "pa sauli"/"pret sauli"... Beigu beigās - divu plānoto stundu vietā aizdancojām līdz pat Dienas centra slēgšanas brīdim! Vakara atziņa - ja vismaz vienam dalībniekam ir mainījies priekšstats par dančiem un dancošanu patikšanas virzienā - MĒRĶIS SASNIEGTS! 

 13.novembrī saskanīgi un mierīgi noritēja otrā DANČU SKOLAS nodarbība. Katrs zināja, pēc kā viņš šai vakarā ir atnācis, un to arī saņēma. Bija liels prieks redzēt dancotājus no pirmās nodarbības, vēl lielāks prieks par tiem, kas ieradās uz savu pirmo DANČU SKOLAS nodarbību. Prasmīgo danču meistaru - Egila un Daces vadībā, muzicējot Brīvajiem Danču Muzikantiem un Sandrai Sabīnei (perkusijas), kopā ar 14 nodarbības dalībniekiem tika nodancots ducis danču un rotaļu. 

Goda solī veiksmīgi iekļāvās arī tie, kas to dancoja pirmo reizi. Patriotisma vēsmās vēsturiskajam Zemgales novadam par godu - Zemgales Tūdaliņš un Pirkstiņš.  Pašu un citu priekam - Dirižablis, Mugurdancis, Klumpakājis, Krakovjaks, Dzīsme. Tiktāl viss noritēja kā plānots. Taču šajā projektā visburvīgākais ir tas, ka danči mēdz "pieteikties" paši, neplānoti - vienkārši rodas sajūta, ka tagad ir īstais mirklis, lai dancotu tieši šo danci! Tā tas šajā nodarbībā notika ar Igauņu Oigi (Saulīte). Šis dancis iepaticies ne tikai mums - muzikantiem, bet iekaroja arī nodarbības dalībnieku sirdis, jo Oige šajā nodarbībā izpelnījās "BIS!" titulu (tradicionāli danču vakara noslēgumā danco to danci, kurš šajā reizē izraisījis vislielāko rezonansi dancotāju sirdīs). Atbilstoši gadarita laikam smēlāmies spēku arī divās maģiskās rotaļās - "Mārtiņ, Mārtiņ..." un "Kur tad tu nu biji?"

Atpūtas mirkļos starp dančiem, Brīvie Danču Muzikanti, izpildīja dažus no saviem šī brīža hitiem (...lai, kā centos - nekādi nespēju atrast piemērotāku vārdu latviešu valodā. Aut.), no kuriem pirmo vietu ieņem "Ķēvīt, mana švilpastīte" :) , daži dalībnieki centās pārspēt mazo Katrīnu, izpildot "tiltiņu" no stāvus stāvokļa, citi baudīja šīgada rudens bagātību - ābolus, vēl citi - gremdējās sarunās ar sen neredzētiem, bet DANČU SKOLAS nodarbībā nejauši satiktiem jaunības draugiem.

27. novembra  nodarbībā savu enerģiju ienesa arī trīs bērni - Eva, Beāte un Edvards. Tas lika veikt nelielas atvieglojošas korekcijas dažos dančos, taču dejot prieku tas nekādi nemazināja, tieši otrādi - neparedzētās situācijas danča laikā, lika mazliet vairāk paprātot un atrast risinājumu, lai visi dancotāji justos vienlīdz svarīgi... :) Šovakar, kā nekad iepriekš, ikviens gribēja dalīties tieši savā Danču pieredzē. Rezultātā - varam lepoties, ka zinām Klumpakāja Vidzemes un Latgales (tā kā - jā, tā kā - nē, tomēr - jā... :)) ) versiju, izrādās, ka Skroders un Ragana, šķiet ir diezgan radniecīgi danči, jo nereti danča soļi tiek sajaukti - Raganu dejojot kā Skroderi un Oigi var nodancot arī ar trīsgadnieku kompānijā - galvenais sadot pareizās rokas!

Secinājuma vietā - prieks, ka arī bērnus, lai arī sākumā kautrīgus un it kā dancot negribošus, senie danči spēj aizraut un atraisīt viņu drosmi un kopā būšanās prieku!

Muzicē Līga Valaine un Katrīna Priedoliņa ( "Brīvie danču muzikanti") 13. 11. 2015. Ķeguma Dienas centrs.