"Gaismas Dārzs" iesaka

Izstāde pagarināta līdz 10.03.2013.

Māksliniece, literāte, dejotāja. Zinību biedrības „Gaismas Dārzs” vadītāja.

Beigusi RLMV, keramikas nodaļu. Latvijas Mākslas akadēmijas grafikas nodaļu. Maģistra grāds 2001. Studējusi tūrismu LU. Mācījusies Rakstnieku savienības Literārās akadēmijas Dzejas un Prozas meistardarbnīcās.
Līdzdarbojas Tautas tradīciju kopā „Austras Koks” Lielvārdē, Rakstnieku apvienībā „Dore”, 4 mākslinieču apvienībā „4 elementi”.
Personālizstādes : „Kokgrebums” Rīgā, 2001. „Alessandro Dārzs” Rīgā un Lielvārdē, 2007. "Tikšanās Uz Mēness Tilta" Liepājā, 2011.

Godalgas : „Zvaigzne ABC” konkursā  2008. EX LIBRIS konkursos  jauniem māksliniekiem Ontario, Kanādā 1996-2000.          

Mākslas darbi atrodas kolekcijās Latvijā, Lietuvā, Vācijā, Itālijā, Francijā, Kanādā.

Darbi aplūkojami interneta vietnē   www.sandrasabineart.blogspot.com

 Grāmata "Kampūrijas stāsti un pasakas"

izdota Apgādā Zvaigzne ABC, 2010. Ir konkursa "Zvaigznes grāmata. Latviešu oriģinālliteratūra bērniem un jauniešiem" laureāte 2008.

Zīmējumi ne tikai atspoguļo Kampūrijas realitāti, bet paplašina to. Izstādīti 24 melnbalti un 9 krāsaini darbi.

„Grāmata ir bērnu grāmata pieaugušajiem. Tapusi 10 gadu laikā, pateicoties manai meitai gleznotājai Ievai Jaundalderei.

Kampūrija ir fantāzijas radīta vieta ,un var tikt uzlūkota arī kā cilvēka iekšējās pasaules attēls, ar labo, slikto, noslēpumiem, lūzumiem un pārvērtībām. Kampūrijā pienāk brīdis, kad ikviens dodas meklējumos. Meklēt un saprast to, kas pazaudēts. Mīļie vecāki, atrodiet sevi, atrodiet viens otru, atrodiet laiku un atrodiet savus bērnus. Viņi ilgojas pēc jums. Lasiet šo grāmatu kopīgi. Esmu priecīga par brīžiem, kurus pavadīsiet rokrokā apceļojot Kampūriju, jo ...Kampūrijas Tuksnesis ir pilns neatminētu noslēpumu. Daži no tiem - jauki, citi bīstami vai pat baisi. Katrs, kurš uzdrošinās tajā doties, atrod daudz vairāk kā meklē. Un vēl ... viņš atrod ... pats sevi.”                                   

Mīlestību un Gaismu vēlot, jūsu Sandra Sabīne       

Izstādi rosināja un atbalsta Juris Visockis un Grāmatnīca "Jumava"Lielvārdē. 
Izstādes kuratore - Patricilla Dātava.
Ieeja brīva.
Darba laiki :  darba dienās 10.00  -19.00 ,s 10.00 -17.00, sv 10.00 - 15.00 

Ogres TV 26.02.2013.

Intervija ar bijušo Andreja Pumpura muzeja vadītāju Anastasiju Neretnieci.

Anastasija Neretniece  vērojot Lelvārdes Jostas rakstu deju.27.01. 2013.

Neternieces kundze, ko jūsu dzīvē nozīmē Lielvārdes josta?

Lielvārdes josta man ir visas Latvijas simbols un, kas ir Lielvārdes josta, to ir daudzi mēģinājuši izskaidrot, bet ,man liekas, pilnībā nevar atbildēt neviens, jo tā kā cilvēkam dvēseles siltums katram ir, tā arī tautas dvēsele ir tautas raksti jeb ornaments, tautas dziesma un ,daba un vieta, kur dzīvo. Mūsu Lielvārdes josta it kā apvieno to visu, gan mūsu vietu, gan visas pasaules tuvumu mums, gan to siltumu, ko mūsu tauta izstaro caur rakstiem.

Jūsu iepazīšanās ar Ernestu Spīču ir notikusi pirms daudziem gadiem. Kā tas notika?

Vispirms varu pastāstīt par iepazīšanos ar igauņu mākslinieku Teni Vintu (Tenu Vint), kurš vispār parādīja šo Lielvārdes jostas diženumu filmā kopā ar Ansi Epneru. Tas bija pats sākums ,kad Latvijā par to maz runāja.

Tajā laikā, kad jau bija tapusi filma radās doma muzejā izdejot mūsu jostas rakstus kopā ar Ernestu Spīču un deju kopu „Dandari”. Tas notika 1990. gada janvārī. Tā, ka ir sava veida jubileja šajā janvārī. Toreiz viņi brīnišķīgi skaidroja un izdancoja jostas rakstus un tad arī man likās, ka tā ir īstā tautas dvēsele, kas ienāk jostas rakstā.

Tas, ka mēs pošamies izdejot Lielvārdes josta rakstus ir turpinājums kādam solījumam.

1990. gadā, kad izdancoja Lielvārdes jostu, muzejā bija īpaša atmosfēra. Tur bija izliktas Lielvārdes jostas, bija stāstījums par to kā katrs saprot jostas rakstus un izjūt siltumu... Atvadoties mēs vienojāmies, ka noteikti vēl jābrauc uz Lielvārdi jostu izdancot. Nu tad tagad, acīm redzot, ir tā reize.

 Iepazinos ar Ernestu Spīču Katlakalna Tautas namā. Tur viņš mācīja par latviešu deju. Kopš vadu „Gaismas Dārzu” allaž lūkojos pēc interesantiem , gaišiem cilvēkiem, kuriem ir kaut kas svarīgs sakāms un, kuri var kaut ko iemācīt. Uzrunāju, aicināju uz Lielvārdi ... un ,lūk, izrādījās, ka , viņš ir solījis atgriezties Lielvārdē ... un viņam tas ir svarīgi.

Jā, tas ir reti, ka pēc 23 gadiem atceras kādreiz doto solījumu . Būs liels prieks , kā iecerēts, kopā ar lielvārdiešiem, izjust mūsu tautas ritmu un rakstu skaistumu.

Teic , ka avots, no kura dzer ir jātur tīrs. Vai ,jūsuprāt, Lielvārdes josta var tikt uzskatīta par vienu no tautas spēka avotiem.

Jā. Žēl, ka ir dažādi aizspriedumi par jostas rakstiem un netīri izdomājumi par jostu. Tas piesārņo tautas spēka avotu.

Vai ,jūsuprāt, josta būtu jāsaglabā un jāturpina aust labākajā variantā?

Es domāju, ka tāda labākā varianta nav, jo katra audēja, katra meitene jostu auda sev un savam nākamajam vīram. Aužot viņa tajā ielika savas domas par ģimenes nākotni, un katrai bija atšķirīgi raksti. Katra audējai jostā ieauda savas domas. Jums vajadzētu ar audēju Anitu Kudriņicku parunāt.

Kuri ir tie spēka vārdi, kas, jūsuprāt, tagad noderētu Latvijas tautai?

Godīgums, patiesums, mīlestība, nesavtīga palīdzība citiem un paļaušanās uz Dievu. Tiem , kuri paļaujas tikai uz sevi, beigās pietrūkst spēka. Ļoti gribētu, lai jaunā paaudze atceras latviešu dziesmas , rakstus.

Tā kā Pumpurs teica :

 Ko dziedāja sveši ļaudis

 To tu līdzi nedziedi,

Tev jādzied - tauta zied,

 Ja tā tēvu dziesmu dzied.

Katrs cilvēks , kurš var iemācīt šo aizmirsto dziesmu, deju, rakstu, šo gaišo dzīves redzējumu ir pati lielākā vērtība, kas mums kā tautai ir, un tā varētu dot spēku tikt pāri pasaulei kāda mums mutuļo pašreiz visapkārt. Un jūs esat viens no šiem cilvēkiem.

Ļoti gribētos vairāk latviskā. Mēs esam tā kā aizmaldījušies tās svešās dziesmas dziedādami, kuras dažkārt vecā paaudze tagad nesaprot. Varbūt tāpēc nemīlam šo valsti?

 Teic , lai kaut ko mīlētu to vajag iepazīt.

Šos divdesmit gadus mēs esam aizrāvušies iepazīt valstis ārpus Latvijas un iemīlējuši citas vietas , jo tur ir lielākas algas.

Kopīgā Lielvārdes jostas rakstu izdejošana ir iecerēta tā, lai mēs, izdejojot šos rakstus ,sajūtu sevī ritmu un spēku. Varbūt, izejot tālāk savās gaitās, dejotājos paliks šis jostas spēks ...

 ... un cilvēku attiecībās radīsies vairāk siltuma ...

...un viņi kā tāda josta vīsies ap Latvijas augumu, aizsargās viņu, sasildīs viņu ar sevi. Lai nu tā būtu , lai nu tas izdotos , jo viens jau to nevar. Tas ir kopīgs darbs , liels kopīgs darbs,

Jā, un cerēsim , ka vasarā ,Dziesmu svētkos uzjundīs, ka mēs kaut kas esam. Atbraucēji parasti ir pārsteigti par mūsu kultūras diženumu.

Jā, varbūt mums vajag , lai kāds pasaka, ka mums pieder liela vērtība.

Paldies par Jūsu viedajiem un gaišajiem vārdiem.

24.01.2013. Lielvārdē. Sandra Sabīne Jaundaldere.

Anastasija Neretniece A.Pumpura muzejā, Lielvārdē. 1991.

Anastasija Neretniece A.Pumpura muzejā , Lielvārdē. 1998.

Intervija ar Dejas pētnieku un meistaru Ernestu Spīču.

Reiz kāds cilvēks salocīja karti un teica, ka viņaprāt Lielvārde atrodoties Latvijas sirdī. Ja reiz tā ir sirds, tajā jābūt kādam dārgumam, noslēpumam. Spīča kungs,vai Lielvārdes josta varētu būt šāds dārgums?

Atbilde: Tā ir interesanta doma, ka Lielvārde atrodas Latvijas sirdī. Tad jau Lielvārdes josta tiešām ir mūsu visu sirdsdārgums. Ja tā, tad attīstot šo domu varam teikt, ka lielvārdiešiem jājūtas kā sirdsdārguma sargiem, glabātājiem un zinātājiem. Tas ir cēls uzdevums.

Iespējams, caur jostas rakstiem mēs varētu pietuvoties ne tikai senču mantojumam, bet arī tautas spēka avotiem. Jūs esat izvēlējies īpašu veidu kā to darīt - deju. Kā radās doma par Lielvārdes Jostas rakstu izdejošanu?

Atbilde:  Doma, ka tautas dejas dejas raksti sakrīt ar jostu rakstiem radās jau studenta gados, kad klausījos Harija Sūnas lekcijas par etnogrāfisko deju. Viņš mani iedvesmoja, teikdams, ka tautiskā deja nebūt nav tā pati tautas eja, ka tautas deja ir daudz bagātāka. Tas mani intriģēja. Sākumā nodibināju deju folkloras kopu Dandari, kurā sākām eksperimentēt ar dažāām tautas dejas formām. Pamanīju, ka Līkumu dejas izvedums, ja to attēlo grafiski, ir ļoti līdzīgs Lielvārdes jostas rakstam. Mēģinājām nodejot...un sanāca! Kad 1990. gadā Neretnieces kundze aicināja uz A. Pumpura muzeju, tad sapratu, ka nu ir īstais brīdis, parādīt, kā tad tos rakstus, lai izdejo. Interesanti, ka pēc sarīkojuma, kad Neretnieces kundze aicināja kādreiz atbraukt vēl, tad pa jokam atbildēju, ka braukšu tad, kad paši lielvārdieši spēs dejot savas jostas rakstus.  Sanāca gaidīt 23 gadus.

Deja var būt prieku atraisoša, radoša, bet tā var būt arī vēstījums un pat sakrāls notikums. Kā sakrālais izpaužas Lielvārdes Jostas rakstu Dejā?

Atbilde: Sakrālā deja ir lūgšana dejas formā. Tāda ir visās senajās reliģijās, tādu to pazīst un praktizē pasaulē un tāda tā i rsaglabājusies arī mūsu tradicionālajā kultūrā. Pat kristīgā baznīca savulaik bija atvērta Dieva lūgšanai caur deju. Lūgšana dejā atšķiras no lūgšanas baznīcā ar ritmisku fizisku kustību pie noteikta mūzikas pavadījuma, bet kopīga abām ir meditācija. Tāpēc sakrālo deju sauc arī par meditatīvo deju. Pie tam šī ir kolektīva meditācijas forma, kuras laikā sirds gavilē visiem kopā dejojot.

Kāds ir Jostas  rakstu Dejas sākums, gaita un vēstījums?

Atbilde: Dejas sākumā jāpanāk kopnoskaņa, kas motivētu klātesošos. To mēs panākam ar īpašu deju, kurā redzama divu pirmelementu – Uguns un Vēja sadarbību.  Tā deja ir ļoti grūta, jo mums ar mākslinieci Sandru Sabīni Jaundalderi  un koklētāju Rozīti pāris minūtēs jāparāda kaut kas tāds, ar ko samērojot cilvēka mūžs ir tikai mirklis. Īpaša deja ir Birztaliņa, kas ir vienīgā, kas nav atrodama latviešu Folkloras krātuves arhīvos. Tā pabeidz kopnoskaņas modelēšanu. Tad esam gatavi dejot nenogurstot kaut vairākas stundas.

Dejas gaitā mēs izdejojam gan atsevišķus rakstus no it kā no iekšpuses, gan rakstu sadarbības modeļus, gan rakstu secību kā dažādās jostās. Sākam ar Līkumu deju, tad meklājam savu rakstu un mācāmies dot un saņemt svētību. Vēstījumu mēs neizsakām vārdiem, mēs to ierakstām telpā un laikā ar saviem augumiem. Tomēr ne tikai ar augumiem. Mēs to ierakstām arī ar savām pēdām zemē un ar savām acīm otra acīs. Vēstījuma saturs ir prieks. kas nav izsakāms vārdiem.

Jostu valkājot tā ir aizsieta, cieši apvij augumu.Lai redzētu rakstus pilnībā, tā jāatraisa. Kas jūsuprāt Jostu izdejojot atraisās cilvēkos?

Atbilde: Dejas nozīme ir prieks. Tas atraisās, tāpat kā josta . Priekam ir daudz veidu. Jostas raksti ir dažādie prieka veidi.

Lielvārde bija vieta, kur šī Deja tika izdejota pirmo reizi. Kur un kad to varēs dejot atkal? Vai tiešām Josta apvīs Latvijas augumu to svētījot un pasargājot?

Atbilde: Tā ir ļoti gudra doma, ka jādejo, lai svētītu savu zemi. Lielvārdei bija tas gods sākt šo svētības deju un iekustināt arī citas pilsētas. Jau 28. februārī mūs aicina uz Liepāju. Aicinājumi skan arī no vairākām citām vietām.

***

Noslēgumā gribu pateikties labajiem Lielvārdes ļaudīm par līdzdalību šī svētīgā darba uzsākšanā. Zinību biedrības “Gaismas Dārzs” vadītājai, māksliniecei un sakrālās dejas dejotājai Sandrai Sabīnei Jaundalderei! Horeogrāfei Ilutai MIstrei un viņas brīnišķīgajiem Pūpolīša dejotājiem! Kultūras nama  direktorei Maijai Jaudzemai un viņas ļaudīm! Bijušajai A. Pumpura muzeja vadītājai  Anastasijai Neretniecei! Bungotājam Kristapam!

E.Spīčs

31.01.13.

---

 Ernests Spīčs un koklētāja Rozīte Katrīna Spīča viesojās Lielvārdes "Gaismas Dārzā" 27.01.2013.

Dejas pētnieks un meistars Ernests Spīčs.  27.01.2013. Lielvārdē.

Lielvārdes Jostas Rakstu Deja Lielvārdē.

 2013 . 27. 01. Kultūras namā "Lielvārde".
Fotomāksliniece : Anita Saka.

Pirms Jostas rakstu izdejošanas par ievadvārdus teic Triju Zavgžņu ordeņa kavaliere, ilggadējā A. Pumpura muzeja vadītāja Anastasija Neretniece.  Deju kolektīvs "Pūpolītis"ar vadītāju Ilutu Mistri.

Deju kolektīva "Pūpolītis" dejotāji iededz sveces Uguns un Vēja dejai.

Uguns vieta ir sagatavota.

Uguns un Vēja rituāldeju veic dejas meistars Ernests Spīčs un performances māksliniece Sandra Sabīne Jaundaldere.

Pētnieks un dejas meistars Ernests Spīčs stāsta par Lielvārdes Jostas Rakstu Deju.

Kokli spēlē un dzied koklētāja Rozīte Katrīna Spīča. Pie bungām - Emīls Kristaps Atars.

"Ai, zaļā(i) , birztaliņa " ir deja - lūgšana , kas vērsta uz vienotības stiprināšanu, cieņu, aizsardzību un tiekšanos augšup.

Pirms Josta tiek austa ir jāvelk velki.

Katrs darbs, kurš tiek veikts ar prieku, top svētīts.

Dejai ,tāpat kā dzīvei, vajadzīgs pāris.

Aušana rit raiti.

Raksti mijās mierīgi, bet citubrīd tik zib tik koši, ka aizraujas elpa.

Jostas Rakstu Dejā tiek atrasti un rakstu svētībā  ierakstīti arī līgava un līgavainis. Vēlam laimi , mīlestību un raženu mūžu.

Rakstu izdejosana nevis nogurina , bet atraisa spēku un dziedina.

"Visi ceļi guņiem pilni...."

 Raksti ir izdejoti un palikuši katrā dejotāja.

Uz tikšanos.

Deju kolektīva "Pūpolītis" vadītāja Iluta Mistre un Dejas meistars Ernests Spčs.

Lielvārdes Jostas Raksti gaida, lai tos izdejo atkal.